Kā izveidot epigrāfu
Epigrāfs ir īss teksts, kas ir teiciens vai citāts, kas norāda uz tā nozīmi vai autora saistību ar to. Epigrāfa avots var būt literāri, zinātniski, reliģiski darbi, vēstules, memuāri, tautas mākslas darbi.
Lietošanas instrukcija
1
Epigrāfs īsā formā pauž darba galveno ideju, informē lasītājus par galveno tēmu, izsaka galveno noskaņu, var provizoriski raksturot varoņus vai sniegt priekšstatu par sižeta līnijām. Citiem vārdiem sakot, epigrāfs ir darba galvenā ideja, kas attīstās pati par sevi. Epigrafi parādījās renesanses literatūrā, bet stingri tajā ienāca tikai kopā ar romantiskiem rakstniekiem.
2
Lapas augšējā labajā pusē bez pēdiņām ir uzzīmēts epigrāfs. Autora uzvārds, viņa iniciāļi aiz epigrāfa teksta nav iekavās, aiz tiem nav nepieciešams ievietot punktu. Dažreiz epigrāfus ievieto kreisajā pusē, bet ar lielu ievilkumu - apmēram pusi no galvenā teksta līnijas.
3
Epigrāfu parasti raksta ar mazāku fontu nekā galveno tekstu. Labāk, ja tas ir izcelts, piemēram, slīprakstā. Ja epigrāfs ir svešs teksts un tā tulkojums, tad tie tiek drukāti viena veida fonta un lieluma dažādās formās, visbiežāk slīprakstā un vienkāršā tekstā. Šajā gadījumā tulkojumu no oriģinālteksta atdala ar izlaidumiem.
4
Epigrāfa beigās ir atbilstoša pieturzīme. Tā kā vairumā gadījumu epigrāfs ir nepabeigts citāts, pēc tā ievieto elipses formu. Epigrāfa teksts nav jāiekļauj pēdiņās. Ja ir saite uz epigrāfa teksta avotu, tas tiek ierakstīts atsevišķā rindā, izcelts ar fontu, kamēr tie beigās neliek punktu.
5
Visām epigrāfa līnijām jābūt aptuveni vienādām garumā. Bieži vien uzlabota dizaina mākslas darbos visas grāmatas epigrāfs tiek ievietots uz atsevišķas nepāra joslas pēc nosaukuma, un epigrafi uz tā nodaļām pēc katra no tiem nosaukuma. Visa darba epigrāfu var ievietot pirmajā teksta joslā virs pirmās pozīcijas. Darbu daļu epigrāfi ir obligāti atdalīti no virsrakstiem un teksta.