Kas ir diskusija?

Nav noslēpums, ka cilvēku skaits un skatu punktu skaits ir aptuveni vienāds. Tomēr cilvēks ir iekārtots tā, ka nevar samierināties ar šo faktu, un pastāvīgi meklē vispareizāko un pamatotāko viedokli par jebkuru jautājumu. Parastā dialogā ir gandrīz neiespējami sasniegt mērķi, tāpēc glābšanai nāk īpaša veida komunikācija: diskusija.

Tradicionālais arguments reti izrādās vismaz nedaudz produktīvs - parasti tā iemesls ir paaugstināta emocionalitāte, pušu aizspriedumaini argumenti un “īslaicīgās” verbālās cīņas, jo ikdienas runā tie rodas neparedzami. Diskusija, gluži pretēji, ir tieši pretēja un izvirza priekšplānā dialoga dalībnieku argumentāciju, nopietnību un inteliģenci. Formāli ir trīs “argumentētas komunikācijas” veidi, kuru mērķis ir pilnīgi atšķirīgi mērķi un kas nozīmē atšķirīgus argumentēšanas veidus. Apodiktiskās diskusijas notiek pēc principa "patiesība dzimst pretrunās". Dalībnieki nav noskaņoti "karot" savā starpā, tieši otrādi - viņi gatavojas atrast vispareizāko atbildi uz jautājumu. Šīs pieejas tiešais pretstats ir ericisms, kas ir “strīds argumentu labā” un ir mēģinājums pārliecināt oponentu par sava viedokļa pareizību. Pastāv arī izsmalcināts diskusiju veids: sofists tiecas ne tik daudz pārliecināt pretinieku, cik apspiest viņa daiļrunību, sajaukt, manipulēt un vispār - ar jebkādiem līdzekļiem būt augstāks par pretinieku. Diskusija nav ikdienas saruna. Kanoniski tas ir viss notikums: tēma tiek iepriekš saskaņota; tiek sastādīts partiju saraksts; tiek noteikts gala mērķis, kas jāsasniedz. Faktiski jebkura veida politiķu sanāksmes, iknedēļas “plānošanas sanāksmes” darbā vai tematisko apaļo galdu var attiecināt uz šāda veida sanāksmēm. Ir pat tāds atpūtas veids kā “diskusiju klubi”. Strukturāli tā ir cilvēku sabiedrība, kas noteiktos datumos pulcējas, lai apspriestu visus jautājumus (mainīgi: filmu, ziņu, politisku notikumu skatīšanās un apspriešana). Šādās sanāksmēs parādās papildu “līdera” loma - neitrāla puse, kas tiek aicināta kontrolēt strīda gaitu, nomierināt uzkarsušos dalībniekus un, gluži pretēji, sarunā iesaistīt vismazākos no viņiem.